Leģendas

Pie Oleru muižas agrāk esot bijis ezers, bet agrākais muižas īpašnieks licis ezeru nolaist. Nolaišana izdevusies tikai daļēji, dziļākās vietās ezera dzelme palikusi un pārējais gabals pamazām pārvērties par sūnu purvu.

 

Oleru ezers

 

Vecos laikos ezers esot bijis kādas piecas verstis uz ziemeļiem pie Endzeliešu Temekas. Pie ezera kāds ganu puika ganījis savu ganāmpulku. Te pēkšņi ezers nez par ko saskaities un pārvērties par melnu kraukli, un uzbrucis puikam. Puika aizbēdzis līdz Oleru Lielkāju mājām, kur noguris uzmeties uz ecešām mājas pagalmā. Krauklis tūdaļ uzmeties virsū, izplūdis par ezeru un noslīcinājis puiku un visu tuvāko apkārtni.

 

Oleru ezers

 

Pie Oleru muižas dārza arī esot liels aizaudzis ezers. Par šo ezeru stāsta teikas. Muižā dzīvojis barons, kas bijis liels meitu ģēģeris. Tā vienu reiz barons ilgi precējis istabmeitu. Apsmējis to un padzinis. Meita ārprātā ielēkusi ezerā. Ezers no tā sācis augt ciet. Tagad ezers esot pavisam aizaudzis un atgādinot kapa kopu. Tur neaug ne krūmi, ne koki, tik gara zāle. Viens lops nevarot iet šai vietai pāri, jo stiegot iekšā.

 

Oleru ezers

 

Barona dēls slimojis ar tuberkolozi un nedrīkstējis uzturēties ūdens tuvumā, tāpēc ezers esot nolaists. Tagad ezera vietā kails, apkārt priedītēm apaudzis sūnu purvs. Tautā to vietu vēl bieži sauc par Oleru ezeru.

 

Oleru ezers

 

Vecie olerieši stāsta, ka barona meita iemīlējusies muižas kurinātājā, kurš savukārt arī radījis daiļās meitas zīmējumu uz sienas pagrabā pie krāsnīm. Barons šo mīlestību neatzinis. Barona meita un jaunais kalps noslīcinājušies ezerā. Tāpēc barons licis ezeru nosusināt un solījies, ka pēc pāris gadiem ezera vietā būšot milzīgs rožu dārzs.

 

Melnā dāma

 

Par Oleru muižas kungu namu saglabājušies dažādi nostāsti. Skolnieces, kuras trīsdesmitajos gados te mācījušās, stāstījušas, ka augšstāva verandā rūcot vērpjamais ratiņš, ka te redzēta parādība – skrien balta cūka ar sivēniem, ka nereti dzirdami soļi, ka pa telpām staigājot Melnā dāma.

 

(Vidzemes novada teikas. Valmiera, 1999.)